Bromūdeņražskābe

Bromūdeņražskābe
Citi nosaukumi	hidronija bromīds
CAS numurs	10035-10-6
Ķīmiskā formula	HBr ūdenī (H2O)
Molmasa	80,91 g/mol
Blīvums	(48% šķīdums) 1490 kg/m3
Kušanas temperatūra	-11 °C (47—49% šķīdums)
Viršanas temperatūra	122 °C (47—49% šķīdums)

Bromūdeņražskābe ir bromūdeņraža (HBr) šķīdums ūdenī. Tā ir stipra (stiprāka par sālsskābi), neorganiska, vienvērtīga skābe. Bromūdeņražskābe ir bezkrāsains (ilgāk glabājot — dzeltenīgs) šķidrums ar asu, skābu garšu; koncentrētiem šķīdumiem piemīt asa smaka. Bromūdeņražskābi jāglabā noslēgtos traukos tumšā vietā, jo gaismā tā sadalās.

Iegūšana

Laboratorijā bromūdeņražskābi var iegūt, destilējot nātrija bromīda vai kālija bromīda šķīdumu fosforskābē vai atšķaidītā sērskābē^[1]:

KBr + H₂SO₄ → KHSO₄ + HBr

Ja sērskābe ir pārāk koncentrēta, tā var oksidēt izveidojušos bromūdeņradi līdz bromam (jeb bromūdeņradis reducē sērskābi līdz sēra dioksīdam)^[2]:

2HBr + H₂SO₄ → Br₂ + SO₂ + 2H₂O

Bromūdeņražskābi iegūst arī, reducējot bromu ar sēra dioksīdu:

Br₂ + SO₂ + 2H₂O → 2HBr + H₂SO₄

Ūdens un sasmalcināta ledus maisījumam, kam pievienots broms, laiž cauri SO₂, dzesējot reakcijas trauku. Dažas minūtes pēc tam, kad broma sarkanbrūnā krāsa izzudusi, SO₂ ievadīšanu pārtrauc, šķidrumu pārnes dalāmajā piltuvē un atdala apakšējo slāni ar varbūtējiem piemaisījumiem. Pievieno nedaudz broma pārpalikušā SO₂ saistīšanai, atšķaida ar ūdeni un destilē, paturot pēdējo frakciju, kas destilējas 122—126 °C temperatūrā. Tai pievieno BaCO₃ vai Ba(OH)₂ sulfātjonu saistīšanai un destilē vēlreiz, iegūstot ļoti tīru bromūdeņražskābi^[3].

Izmantošana

Izmanto par reaģentu dažādu organisku un neorganisku broma savienojumu iegūšanai.

Atsauces

↑ M. Schmeisser "Chlorine, Bromine, Iodine" in Handbook of Preparative Inorganic Chemistry, 2nd Ed. Edited by G. Brauer, Academic Press, 1963, NY. Vol. 1. p. 282.
↑ N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 299. lpp.
↑ Карякин Ю. В., Ангелов И. И. Чистые химические вещества. Москва : Химия, 1974, 167. lpp. (krieviski)

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

[brauer-1] M. Schmeisser "Chlorine, Bromine, Iodine" in Handbook of Preparative Inorganic Chemistry, 2nd Ed. Edited by G. Brauer, Academic Press, 1963, NY. Vol. 1. p. 282.

[2] N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 299. lpp.

[3] Карякин Ю. В., Ангелов И. И. Чистые химические вещества. Москва : Химия, 1974, 167. lpp. (krieviski)

[1]

[2]

[3]