Bavārijas Karaliste

Königreich Baiern Kinereich Bayern Bavārijas Karaliste ←   ← 1805 – 1918 →   → Karogs Ģerbonis Devīze In Treue fest Himna Heil unserm König, Heil! Karaliste 1914. gada robežās Pārvaldes centrs Minhene Valoda(s) Bavāriešu valoda, dienvidvācu dialekti Reliģija Romas katoļu baznīca Valdība Konstitucionālā monarhija Likumdevējs Bavārijas landtāgs Vēsturiskais laikmets Napoleona kari/Pirmais pasaules karš  - Dibināta 1805  - Presburgas miera līgums 1805  - Vācijas apvienošana 1871  - Novembra revolūcija 1918  - Likvidēta 1918 Platība  - 1910 75 865 km² Iedzīvotāju skaits  - 1910. gadā 6 524 372  Nauda Bavārijas guldenis (1806–1873) Vācu zelta marka (1873–1914) Vācu papīra marka (1914–1918)

Šim rakstam ir vēlama infokaste vai arī esošā ir jāmaina. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Bavārijas Karaliste (vācu: Königreich Bayern, bavāriešu: Kinereich Bayern) bija vācu valsts, kas pastāvēja no 1806. gada 1. janvāra līdz 1918. gada 8. novembrim. Bavārijā valdīja Vitelsbahu dinastija. Katoliskā Bavārija bija otrā lielākā karaliste Vācijas Impērijā (pēc Prūsijas Karalistes), tai bija sešas balsis impērijas Bundesrātā un 48 deputātu vietas impērijas Reihstāgā. 1905. gadā karalistē bija 6,254 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 70% bija katoļi un 28,3% protestanti.^[1] Līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits sasniedza 7,1 miljonu.

Atšķirībā no mūsdienu Bavārijas karalistes teritoriju veidoja divas atdalītas zemes Bavārijā un Reinzemē-Pfalcā. Iedzīvotājus veidoja seno bavāru pēcteči, frankoņi, švābi un palatīnieši, visām šīm grupām bija atšķirīga izcelsme un vietējie dialekti, kas piederēja pie Augšvācu valodas.

Kalnaino valsti šķērsoja divas lielas upes: Donava un Reina. Kalnos tika rakta dzelzs rūda, ogles, granīts, bazalts un sāls.

• 
  Karaliste 1806. gadā
• 
  Karaliste 1812. gadā
• 
  Karaliste pēc 1815. gada

Bavārijas erchercogs piedalījās Pirmās koalīcijas karā un Otrās koalīcijas karā pret revolucionāro Franciju. 1796. gadā to okupēja Francija, 1799. gadā — Austrija un 1800. — atkal Francija. Bavārijas Erchercogiste 1801. gadā bija spiesta oficiāli atteikties no visām Reinas kreisā krasta zemēm par labu Francijai.

1799. gadā erchercogistes tronī kāpa Maksimiliāns IV Jozefs, kurš 1801. gadā kļuva par Francijas sabiedroto. Napoleona militārie panākumi radīja iespēju karalistes pasludināšanai.

Austrijas Hābsburgu vadītajā Svētās Romas impērijā nevienā no vācu valstīm nepastāvēja karaļa institūcija. Tieši tāpēc Brandenburgas erchercogs 1701. gadā pieņēma Prūsijas karaļa titulu, jo Prūsija atradās ārpus impērijas robežām.

1805. gadā Bavārija piedalījās Napoleona karā pret Austriju (tobrīd vēl Svētā Romas impērija) un Krieviju. Napoleona un pēdējā Svētās Romas impērijas imperatora Franča II 1805. gada 26. decembrī noslēgtais Presburgas miera līgums atļāva neatkarīgu karalistu veidošanu.^[2] 1806. gada 1. janvāri tika pasludināta Bavārijas Karalistes izveidošana, erchercogs Maksimilians IV Jozefs tika kronēts par karali Maksimiliānu I Jozefu. Napoleons savai sabiedrotajai ļāva anektēt teritorijas Tirolē, Frankonijā un Švābijā, gandrīz dubultojot karalistes teritoriju. Bavārija pievienojās Napoleona radītajai Reinas Konfederācijai. Franču ietekmē Bavārijā tika ievērojami samazināta katoļu baznīcas loma, aizliegta dzimtbūšana un 1808. gada 1. maijā pieņemta konstitūcija. Katoliskais valdnieks bija precējies ar protestanti, Bavārijā protestantiem tika piešķirtas vienādas pilsoņu tiesības un atļauti viņu dievkalpojumi.

Bavārija bija Napoleona sabiedrotā 1806. gada karā pret Prūsijas Karalisti, 1809. gada karā pret Austrijas Impēriju un 1812. gada karā pret Krievijas Impēriju, kur bojā gāja 30 000 bavāriešu. Neilgi pirms Leipcigas kaujas Bavārija pameta Napoleonu un pārgāja sabiedroto pusē, tāpēc Vīnes kongresā tai izdevās saglabāt lielāko daļu teritorijas, kļūstot par lielāko vācu valsti pēc Austrijas un Prūsijas. 1818. gada 25. maijā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas apstiprināja ticības brīvību un protestantu tiesības.^[3] Valsts bija konstitucionālā monarhija ar divkameru parlamentu. Augšpalātu veidoja augstmaņi, valsts ierēdņi un baznīcas bīskapi, kamēr apakšpalātā bija 159 vēlēti deputāti.

Vācu Savienības ietvaros no 1850. gada Bavārija kopā ar Saksijas Karalisti, Hannoveres Karalisti un Virtembergas Karalisti veidoja koalīciju, kā trešo spēku aizvien asākajā konfliktā starp Prūsiju un Austriju par vadošo lomu vācu zemēs.

Karalis Ludvigs I (1825—1848) atjaunoja katoļu baznīcas stāvokli un ietekmi valstī. Jaunās karalistes tēla veidošanai viņš izvērsa plašu celtniecības programmu galvaspilsētā Minhenē. Tika celta monumentālā Bavārijas statuja, Slavas halle un Sv. Bonifācija bazilika. Donavas krastos uzcēla Valhallu un Atbrīvošanas halli. Ludviga I otrais dēls Oto kļuva par pirmo Grieķijas Karalistes karali. 1848. gada Eiropas revolūciju vilnis martā skāra arī Bavāriju, karalis Ludvigs I bija spiests atteikties no troņa, kuru mantoja Maksimiliāns II (1848-64).

• 
  Bavārijas statuja un Slavas halle, 1891
• 
  Sv. Bonifācija bazilikas iekšskats, 1900
• 
  Valhalla, 1840
• 
  Atbrīvošanas halle

Ludvigs II (1864—1886) kāpa tronī astoņpadsmit gadu vecumā. Viņš bija ekstravagants mākslu un Riharda Vāgnera operu cienītājs, karaļa piļu celtniecības milzīgie tēriņi spieda Bavārijas valdošās aprindas reaģēt. Karalis tika pasludināts par nepieskaitāmu, par reģentu tika iecelts princis Luitpolds, bet Ludvigs II neskaidros apstākļos noslīka. Tā kā troņmantinieks Oto bija garīgi slims un atradās nepārtrauktā ārstu uzraudzībā, tad karaļa Oto valdīšanas laikā reģents Luitpolds pildīja karaļa funkcijas.^[1] 1913. gadā tika pieņemts konstitūcijas labojums, kas ļāva reģentam Ludvigam III kļūt par karali, negaidot Oto nāvi, kas pienāca 1916. gadā.

• 
  Neišvānšteinas pils celtniecība
• 
  Linderhofas pils
• 
  Līdz galam neuzceltā Herrenkimzē pils

1866. gadā Bavārija Austrijas pusē piedalījās Austrijas—Prūsijas karā, cieta militāru sakāvi un bija spiesta kļūt par Prūsijas Karalistes satelītvalsti. 1870. gada 23. novembrī tika noslēgts militārās sadarbības līgums, kas Bavārijas armiju kara laikā nodeva Prūsijas kontrolē. 1871. gada. 21. janvārī parlaments nobalsoja par iestāšanos Vācijas Impērijā.

Impērijas sastāvā Bavārija saglabāja tiesības uz savu 200 000 kareivju lielo armiju, kurai bija atšķirīga uniforma. Bavārija arī saglabāja savu neatkarīgo pasta un dzelzceļa sistēmu, kā arī ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības.

Katoliskā Bavārija nostājās opozīcijā Bismarka izvērstajai katoļu tiesību ierobežošanas kampaņai (Kulturkampf).

Vācijas Novembra revolūcijas laikā, naktī uz 1918. gada 8. novembri, sociālisti Kurta Eisnera vadībā pasludināja Vitelsbahu dinastijas gāšanu un Bavārijas Tautas valsts izveidošanu.^[3]

• Maksimiliāns I Jozefs, 1806—1825.
• Ludvigs I, 1825—1848.
• Maksimiliāns II Jozefs, 1848—1864.
• Ludvigs II, 1864—1886.
• Oto, 1886—1913.
• reģents Luitpolds, 1886—1912.
• reģents Ludvigs III, 1912—1913.
• Ludvigs III, 1913—1918.