Cimmerīts

Cimmerīts (vācu: Zimmerit) bija pasta, kuru Otrajā pasaules karā izmantoja vācieši, lai pasargātu savu bruņutehniku no magnētiskajām mīnām.^[1]

Vācija bija valsts, kura visplašāk izmantoja cimmerītu. Uzņēmums Chemische Werke Zimmer AG bija šīs pastas izstrādātājs un arī viens no ražotājiem.

Klājuma īpašības nodrošināja nemetālisku (magnētisko caurlaidību samazinošu), neregulāru virsmu, kam vajadzēja samazināt gan savstarpējo attālumu, gan arī saskares vietu kontaktam starp mīnu un tanka korpusu. Cimmerīts tika uzklāts nelīdzeni, lai tas vēl vairāk sekmētu cīņu pret magnētiskajām mīnām.

Ar cimmerīta klājumu tika nodrošināti visi tanki un pašgājējlielgabali ar slēgtu augšu aptuvenā laika posmā no 1943. gada augusta līdz 1944. gada septembrim. Ļoti reti to izmantoja bruņumašīnām ar atvērtu korpusu. Bruņumašīnas un tanki, kurām bija šis klājums, ieguva pavisam izteiktu, atšķirīgu izskatu.

Cimmerīta klājuma uzklāšana notika rūpnīcās. Daudzās klājuma rakstu variācijas (no regulāra šķautņu veida raksta līdz retāk sastopamajam vafeļtipa rakstam) visbiežāk bija saistītas ar dažādām rūpnīcām, kas ražoja noteikta tipa bruņutehniku. Piemēram, vafeļtipa raksts bija sastopams tikai vienīgi Sturmgeschütz III pašgājējlielgabaliem.

Kopumā bruņumašīnas, kuras bija kaujas vienību sastāvā vēl pirms cimmerīta ieviešanas, ar klājumu netika papildinātas arī pēc tam. Cimmerīta izmantošanas fāze noslēdzās 1944. gada septembrī. Tam par iemeslu bija nepamatotas bažas, ka sadursmes ar lādiņiem varētu izraisīt cimmerīta degšanu. Kā vēlāk izrādījās, tas bija nepamatoti. Zimmerit klājuma uznešana uz tanka virsmas prasīja vairākas dienas, tādējādi pagarinot katra tanka saražošanas laiku, un tas, protams, bija nepieņemami kara fāzē, kad bija liels tanku trūkums. Turpinoties karam, briti nolēma radīt līdzīgu materiālu pielietojumam Churchill tipa tankiem, tomēr vēlāk atteicās no šīs ieceres. Nav ziņu, ka līdzīgs materiāls būtu izmantots pēckara tankiem, iespējams, ka tam par iemeslu bija plaši izplatītās vienam cilvēkam domātās pārnēsājamās "karstuma" raķetes, tādi ieroči kā Bazooka un Panzerfaust (tanku dūre) padarīja magnētiskās mīnas par lieku greznību.

• 40 % bārija sulfāts - BaSO₄;
• 25 % polivinilacetāts (ļoti līdzīgs PVA līmei);
• 15 % pigments (okers);
• 10 % cinka sulfīds — ZnS;
• 10 % zāģu skaidas.

• Appendix 'A' to 21 Army Group AFV Technical Report No.26 on the application of anti-magnetic compound as camouflage
• Jentz, Thomas; Doyle, Hilary (1993), Kingtiger Heavy Tank, 1942-45, London: Osprey, ISBN 1-85532-282-X
• Rottman, Gordon (2005), World War II Infantry Anti-Tank Tactics, City: Osprey Publishing (UK), ISBN 978-1-84176-842-7

Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l