Gvanako
 | Šo rakstu kāds šobrīd pārstrādā. Lūdzu, nelabo šo rakstu, kamēr šis paziņojums ir redzams, lai izvairītos no labošanas konfliktiem. Pēdējo izmaiņu veica Ingii pirms 9 gadiem. Lūdzu, izņem šo paziņojumu, ja raksts nav labots vairāk nekā septiņas dienas. Ja Tu esi dalībnieks, kas ievietojis šo paziņojumu, tad pēc raksta papildināšanas noņem paziņojumu vai arī nomaini uz {{ilgstošā labošanā}}. |
| Gvanako Lama guanicoe (Müller, 1776) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Apakškārta | Biezpēdaiņi (Tylopoda) |
| Dzimta | Kamieļu dzimta (Camelidae) |
| Apakšdzimta | Kamieļu apakšdzimta (Camelinae) |
| Cilts | Lamu cilts (Lamini) |
| Ģints | Lamas (Lama) |
| Suga | Gvanako (Lama guanicoe) |
| Izplatība | |
 | |
 Gvanako Vikikrātuvē | |
Gvanako (Lama guanicoe) ir kamieļu dzimtas (Camelidae) biezpēdaiņu suga, kas mājo Dienvidamerikā. Saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem petījumiem tā ir priekštece otrai lamu ģints sugai — lamai,[1] kas ir sastopama tikai kā mājdzīvnieks. Ilgu laiku valdīja uzskats, ka gvanako ir priekštece arī alpakai, tomēr alpaka ir selekcionēta no vikunjas.[1]
Izplatība
Gvanako mājo Dienvidamerikas augstkalnu reģionā un pieguļošajos līdzenumos kalniem abās pusēs. Tā ir sastopama Peru, Bolīvijā, Ekvadorā, Kolumbijā, Čīlē un Argentīnā, sākot ar jūras līmeni un beidzot ar 3500 metriem virs jūras līmeņa.[2] Čīlē un Argentīnā tā pamatā mājo Patagonijas stepēs. Gvanako kopējā populācija ir apmēram 400 000 — 600 000.[2]
Izskats un īpašības
Gvanako ir veikls un spēcīgs zālēdājs. Tā augstums skaustā ir 1 — 1,25 m, astes garums apmēram 25 cm, svars 88 kg.[2] Kažoka krāsai kā jau savvaļas dzīvniekam ir ļoti nelielas variācijas: no gaiši brūnas līdz tumšai, kanēļbrūnai krāsai. Ķermeņa apakšdaļa (vēders, pakakle un kāju iekšpuses) ir bālgani dzeltena. Galva smalki veidota ar lielām, brūnam acīm un stāvām, smailām ausīm. Sejas daļa pelēka, purnam kļūstot vienmērīgi gaišākam.
Līdzīgi kā visi kamieļu dzimtas dzīvnieki, arī gvanako staigā uz pilnas pēdas, nevis uz nagiem, tādējādi tā neizmīda nabadzīgo kalnu augsni. Priekšzobi ir tikai apakšžoklī, bet augšžoklī ir stingra, rievota smagana. Atšķirībā no vikunjas gvanako ir labi attīstītas priekšzobu saknes, un priekšzobiem ir emalja no abām pusēm. Augšlūpa ir sadalīta, un lūpas muskuļi spēj kustināt katru pusi neatkarīgi vienai no otras.[2]
Lai gvanako spētu izdzīvot augstkalnē ar retinātu gaisu, to asinis ir bagātinātas ar eritrocītiem. Vienā tējkarotē ar gvanako asinīm ir 68 miljoni sarkano asinsķermenīšu, kas ir četras reizes vairāk nekā cilvēkam.[3]
Uzvedība
Gvanako veido nelielus barus, kuros apvienoti 5 — 50 indivīdi. Ģimeņu bari ir nelieli (līdz 10 indivīdiem), bet tēviņu "vecpuišu" bari lielāki. Ģimenes barā ir viens dominantais tēviņš un vairākas mātītes ar saviem mazuļiem. Jaunie tēviņi un mātītes tiek padzītas no ģimenes. kad gvanako sasniedz apmēram gada vecumu.[2]
Galvenie gvanako ienaidnieki ir cilvēks un puma. Izbiedēta tā spēj sasniegt ātrumu 50 — 55 km/h. Bēgot no briesmām, pēdējais vienmēr skrien tēviņš. Gvanako ir arī laba peldētāja. Mazākiem plēsējiem vai, ja gvanako nav kur bēgt, tā uzbrūk, sperot ar priekškājām, kožot un spļaujot.[2] Gvanako uz kakla ir samērā bieza āda, kas spēj izturēt nopietnus kodienus.[2] Šī īpašība ir sagalbājusies arī mājas lamām.
Barība
Gvanako piemērojusies nabadzīgajiem kalnu un stepju graudaugiem, papildu tā barojas arī ar ķērpjiem un sēnēm. Gvanako apmeklē arī dažādus minerālsāļu atsegumus, lai laizītu tai nepieciešamos minerālus.[2]
Vairošanās
Vairošanās sezona sākas novembrī un turpinās līdz februārim. Riesta laikā tēviņi var sakauties, lai pierādītu savu spēku un tiesības pāroties. Piedzimst viens mazulis.