vituperatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of vituperō.
Participle
[edit]vituperātus (feminine vituperāta, neuter vituperātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | vituperātus | vituperāta | vituperātum | vituperātī | vituperātae | vituperāta | |
| genitive | vituperātī | vituperātae | vituperātī | vituperātōrum | vituperātārum | vituperātōrum | |
| dative | vituperātō | vituperātae | vituperātō | vituperātīs | |||
| accusative | vituperātum | vituperātam | vituperātum | vituperātōs | vituperātās | vituperāta | |
| ablative | vituperātō | vituperātā | vituperātō | vituperātīs | |||
| vocative | vituperāte | vituperāta | vituperātum | vituperātī | vituperātae | vituperāta | |