cenaturio

Latin

From cēnō (“I dine, eat dinner”) +‎ -turiō (desiderative suffix).

(Classical Latin) IPA^(key): /keː.naːˈtu.ri.oː/, [keːnäːˈt̪ʊrioː]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /t͡ʃe.naˈtu.ri.o/, [t͡ʃenäˈt̪uːrio]

cēnāturiō (present infinitive cēnāturīre); fourth conjugation, no passive, no perfect or supine stem

Conjugation of cēnāturiō (fourth conjugation, no supine stem, no perfect stem, active only)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	cēnāturiō	cēnāturīs	cēnāturit	cēnāturīmus	cēnāturītis	cēnāturiunt
	imperfect	cēnāturiēbam	cēnāturiēbās	cēnāturiēbat	cēnāturiēbāmus	cēnāturiēbātis	cēnāturiēbant
	future	cēnāturiam	cēnāturiēs	cēnāturiet	cēnāturiēmus	cēnāturiētis	cēnāturient
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	cēnāturiam	cēnāturiās	cēnāturiat	cēnāturiāmus	cēnāturiātis	cēnāturiant
active	imperfect	cēnāturīrem	cēnāturīrēs	cēnāturīret	cēnāturīrēmus	cēnāturīrētis	cēnāturīrent
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	cēnāturī	—	—	cēnāturīte	—
active	future	—	cēnāturītō	cēnāturītō	—	cēnāturītōte	cēnāturiuntō
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		cēnāturīre	—	—	—	—	—
participles		cēnāturiēns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		cēnāturiendī	cēnāturiendō	cēnāturiendum	cēnāturiendō	—	—

“cenaturio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
cenaturio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.