mentitus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of mentior
Participle
[edit]mentītus (feminine mentīta, neuter mentītum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | mentītus | mentīta | mentītum | mentītī | mentītae | mentīta | |
| genitive | mentītī | mentītae | mentītī | mentītōrum | mentītārum | mentītōrum | |
| dative | mentītō | mentītae | mentītō | mentītīs | |||
| accusative | mentītum | mentītam | mentītum | mentītōs | mentītās | mentīta | |
| ablative | mentītō | mentītā | mentītō | mentītīs | |||
| vocative | mentīte | mentīta | mentītum | mentītī | mentītae | mentīta | |
References
[edit]- “mentitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “mentitus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- mentitus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.